Līga Kalniņa
Esmu maģistra studiju programmas "Vadības psiholoģija un supervīzija" 2. kursa studente, esmu supervizore apmācībā. Un tas nav nejauši. Tas ir rezultāts manas iekšējas pārveides laikam, kuru ir sekmējis mans ilgi meklētais un beidzot atrastais aicinājums.
Esmu Latvijas Supervizoru apvienības asociētais biedrs,
Esmu sertificēta nūjošanas instruktore ar degsmi par kustību, veselību un līdzsvarotu dzīvesveidu. Esmu piedalījusies Tallinas maratonā, kurā nūjošana ir iekļauta kā viena no distances iespējām. Šie starti man ir devuši ne tikai labus personīgos rezultātus, bet arī pārliecību par to, cik daudz var sasniegt ar mērķtiecīgu treniņu, izturību un prieku par kustību. Sabiedrībā joprojām pastāv mīti par nūjošanu – tā ir tikai viegla pastaiga vai paredzēta tikai senioriem. Es vēlos lauzt šos stereotipus par nūjošanu un parādīt tās daudzpusīgās iespējas. Tehniski pareizi nūjojot tiek nodarbināti līdz pat 90% ķermeņa muskuļu. Ritmiskais nūjošanas solis uzlabo fizisko un mentālo veselību un mazina stresu. Tā ir iespēja sakārtot domas, lai atgūtu līdzsvaru dzīvē.
Par mani...
Manas saknes meklējamas Ziemeļvidzemē, ģimenē, kurā bija vecāku mīlestība, rūpes, darba ritms, siena smarža un dabas klusums. Spēcīgie pamati dzīvē man ir devuši spēju būt klātesošai, pacietīgai, cienīt katra pieredzi un saskatīt vērtību vienkāršumā un godīgumā.
Mani vienmēr ir interesējusi psiholoģija, cilvēku iekšējā pasaule, ieklausīšanās dziļāk par vārdiem un kā efektīvāk uzlabot un spēt saglabāt labu ķermeņa, prāta un gara veselību.
Manas intereses ir aktīvs dzīvesveids, sports, Cigun, mūzika, ceļošana, kalnu slēpošana, pirts, dārzs, daba, labas grāmatas, jāšana, grafiskais dizains, interjera dizains, iepazīt cilvēkus, kas ir realizējušies, kā arī ikdienas apzinātības vairošana un pašizaugsme.
Allaž vēlos piedzīvot ko jaunu un neierestu, Esmu staigājusi pa oglēm, kopā ar bērniem kāpelējusi pa melnajām meža kaķu trasēm. Esmu devusies ekspedīcijā mežā, vēlā rudenī, kad termometra stabiņš jau ir zem nulles, ar nakšņošanu teltī. Ekspedīcijas laikā mācījos orientēties mežā un neapmaldīties, lietot papīra kartes, jo esi bez mobilajiem sakariem un GPS, iekurināt uguni slapjā mežā, tikt galā ar savām iekšējām bailēm, uzticēties un ļauties laisties lejā pa virvi no aptuveni deviņu stāvu mājas augstuma, līst cauri garai, tumšai caurulei, kurā nav vietas fobijām, mācīties šaut, kas ietver absolūtu mieru, koncentrēšanos un būšanu šeit un tagad, kā arī pārvaldīt savu reakciju stresa situācijās.
Dzīvē reizēm notikumi, kas sākotnēji šķiet kā ierobežojumi, patiesībā atver durvis jaunām iespējām. Covid laikā, kad traumas dēļ kādu laiku nevarēju piedalīties sportiskās aktivitātēs, izvēlējos piepildīt kādu sen lolotu sapni – apgūt klavierspēli. Tā vietā, lai fokusētos uz to, ko nevaru darīt, es pievērsos tam, ko vienmēr esmu vēlējusies. Savu ceļu pie klavierēm uzsāku janvārī ar skaidru mērķi – māmiņdienā nospēlēt savai mīļajai mammai skaņdarbu no Vivaldi “Gadalaikiem”. Šis mērķis mani iedvesmoja, disciplinēja un deva jēgpilnu virzību. Šī pieredze man vēlreiz apliecināja, ka pašizaugsme nereti sākas tieši tur, kur esam spiesti apstāties. Tajā mirklī, kad apzināti izvēlamies augt, mēs iegūstam ne tikai jaunas prasmes, bet arī dziļāku izpratni par sevi, savām vērtībām un attiecībām ar citiem.